| ||||||||||||||||||||||
pirmdiena, 2010. gada 13. decembris
Izvirzīti otrās Purvīša balvas fināla kandidāti
trešdiena, 2010. gada 8. decembris
Jauno mākslinieku izstāde "Pilsētas bērni". Intervija ar izstādes kuratori Diānu Barčevsku
Tradicionālais stāsts, lasot latviešu vecmeistaru biogrāfijas, ir uzaugšana lauku viensētā, kuru ieskauj cilvēka maz skartā vai neskartā daba. Māksliniekam pieaugot un dodoties uz lielām pilsētām, notiek apzinātāka vai neapzinātāka vēlme atgriezties bērnībā, atmiņās, turpināt risināt sev tik tuvās tēmas, kas realizējas dabas un mazpilsētu ainavās.
Padomju laiks ievieš savas korekcijas. Māksla lielā mērā ir medijs, kas kalpo, lai vēstītu par iekārtas pareizību un sasniegumiem. Tas ir mirklis, kad var nopietnāk mākslā sākt runāt par urbāno tēmu. Šeit var piesaukt tādus māksliniekus kā Ojārs Ābols, Edgars Iltners, Juris Zvirbulis, Daiga Riņķe, Miervaldis Polis u.c. 21. gadsimta sākuma aina Latvijā salīdzinoši ar 20. gadsimta sākuma ainu ir diametrāli pretēja. Pilsēta ir visa centrs, nevis centrs uz ko dodas, mākslinieks izgaršo pilsētas specifisko ainavu, tās detaļas, skaņas un smaržas, nav vairs pat svarīgi, vai viņš nāk no viensētas vai daudzstāvu blokmājas, viņš pieder pie pilsētas, mākslinieks ir kļuvis par pilsētas bērnu.
2007. gadā notika vērienīga un plašu auditoriju piesaistoša jauno mākslinieku izstāde „Našķu bumba/Candy Bomber”(17.11.2007-27.01.2008), kas ļāva mākslu mīlošajai publikai vienkopus ieraudzīt jaunos talantus lielā skatē. Ir pagājuši divi gadi un ļoti drīz dienas gaismu ieraudzīs nākamais lielais jauno mākslinieku izstādes projekts. Izstāde „Pilsētasbērni” gluži kā „Našķu bumba” norisināsies Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zālē "Arsenāls", kura svinīgi kopā ar izstādes katalogu tiks atklāta 11. decembrī, bet būs apskatāma līdz pat 30. janvārim jau nākamajā 2011. gadā.
Iztsādes rīkotāji ir asociācija "ArtDuce" un LNMM Radošās darbnīcas kuratore "Arsenālā" Diāna Barčevska. Kādā agrā rīta stundā tika norunāta tikšanās ar Diānu Barčevsku muzeja telpās, lai uzzinātu ko vairāk par gaidāmo lielo notikumu un noskaidrotu, kas tad ir tas, kas vieno „Našķu bumbu” un „Pilsētasbērnus” un kas īpašs un nebijis sagaidāms jaunajā izstādē.
Šelda Puķīte: Kurā brīdī radās ideja, ka ir nepieciešama nākamā lielā jauno gleznotāju izstāde?
Diāna Barčevska: Es tā īsti nevaru pateikt, bet tas bija diezgan loģiski. Es redzēju ieinteresētību no gleznotāju puses. Māksliniekiem pietrūkst izstāžu cikliskuma, regularitātes un nebija argumentu, lai to nedarītu. Ir vajadzīga stimulācija, jo, ja nav notikumu, nav attīstības. Ir kļūdaini domāt, ka attīstība notiek pati no sevis, tā ir jāstimulē. Viena no kuratora izpausmēm ir misijas apziņa un, protams, arī gandarījums par iepriekš paveikto un, ka tam ir turpinājums. Tam visam ir jēga, ja mēs varam uz to paskatīties kā uz notikumu. Mudinājums bija gan no māksliniekiem, gan kolēģiem un kāpēc, lai tas nebūtu tāds ciklisks pasākums. Iepriekšējo institūciju tradīcijas šajā brīdī ir zudušas vai ir mainījušās. Triennāles un kvadrinnāles, tā pa lielam ņemot, Latvijā nav. Domāju, ka, ja tiek veidoti pasākumi, tad arī jaunie talanti uzplaukst.
Turpinājumu var lasīt vizuālo mākslu žurnāla Studija mājas lapā: klikšķināt šeit
Padomju laiks ievieš savas korekcijas. Māksla lielā mērā ir medijs, kas kalpo, lai vēstītu par iekārtas pareizību un sasniegumiem. Tas ir mirklis, kad var nopietnāk mākslā sākt runāt par urbāno tēmu. Šeit var piesaukt tādus māksliniekus kā Ojārs Ābols, Edgars Iltners, Juris Zvirbulis, Daiga Riņķe, Miervaldis Polis u.c. 21. gadsimta sākuma aina Latvijā salīdzinoši ar 20. gadsimta sākuma ainu ir diametrāli pretēja. Pilsēta ir visa centrs, nevis centrs uz ko dodas, mākslinieks izgaršo pilsētas specifisko ainavu, tās detaļas, skaņas un smaržas, nav vairs pat svarīgi, vai viņš nāk no viensētas vai daudzstāvu blokmājas, viņš pieder pie pilsētas, mākslinieks ir kļuvis par pilsētas bērnu.
2007. gadā notika vērienīga un plašu auditoriju piesaistoša jauno mākslinieku izstāde „Našķu bumba/Candy Bomber”(17.11.2007-27.01.2008), kas ļāva mākslu mīlošajai publikai vienkopus ieraudzīt jaunos talantus lielā skatē. Ir pagājuši divi gadi un ļoti drīz dienas gaismu ieraudzīs nākamais lielais jauno mākslinieku izstādes projekts. Izstāde „Pilsētasbērni” gluži kā „Našķu bumba” norisināsies Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zālē "Arsenāls", kura svinīgi kopā ar izstādes katalogu tiks atklāta 11. decembrī, bet būs apskatāma līdz pat 30. janvārim jau nākamajā 2011. gadā.
Iztsādes rīkotāji ir asociācija "ArtDuce" un LNMM Radošās darbnīcas kuratore "Arsenālā" Diāna Barčevska. Kādā agrā rīta stundā tika norunāta tikšanās ar Diānu Barčevsku muzeja telpās, lai uzzinātu ko vairāk par gaidāmo lielo notikumu un noskaidrotu, kas tad ir tas, kas vieno „Našķu bumbu” un „Pilsētasbērnus” un kas īpašs un nebijis sagaidāms jaunajā izstādē.
Šelda Puķīte: Kurā brīdī radās ideja, ka ir nepieciešama nākamā lielā jauno gleznotāju izstāde?
Diāna Barčevska: Es tā īsti nevaru pateikt, bet tas bija diezgan loģiski. Es redzēju ieinteresētību no gleznotāju puses. Māksliniekiem pietrūkst izstāžu cikliskuma, regularitātes un nebija argumentu, lai to nedarītu. Ir vajadzīga stimulācija, jo, ja nav notikumu, nav attīstības. Ir kļūdaini domāt, ka attīstība notiek pati no sevis, tā ir jāstimulē. Viena no kuratora izpausmēm ir misijas apziņa un, protams, arī gandarījums par iepriekš paveikto un, ka tam ir turpinājums. Tam visam ir jēga, ja mēs varam uz to paskatīties kā uz notikumu. Mudinājums bija gan no māksliniekiem, gan kolēģiem un kāpēc, lai tas nebūtu tāds ciklisks pasākums. Iepriekšējo institūciju tradīcijas šajā brīdī ir zudušas vai ir mainījušās. Triennāles un kvadrinnāles, tā pa lielam ņemot, Latvijā nav. Domāju, ka, ja tiek veidoti pasākumi, tad arī jaunie talanti uzplaukst.
Turpinājumu var lasīt vizuālo mākslu žurnāla Studija mājas lapā: klikšķināt šeit
piektdiena, 2010. gada 26. novembris
Atstāt iespaidu uz iekšām
Atceros savu pirmo tikšanos ar Artūra Bērziņa (dz. 1983) gleznām 2009. gada pavasarī Mākslas dienu ietvaros Vidzemes tirgus paviljonā, kur starp veciem gaļas āķiem uz flīžu fona tika izstādīti Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) pasniedzēju un studentu darbi. Grieķu izcelsmes spāņu mākslinieka El Greko gleznu tēlu sajaukšana ar popārtiskām klišejām, vieglu pornogrāfiju un visam pa vidu belašu ratiņi. | |
Pirmā reakcija bija pārsteigums, jo mākslinieku, ko atpazīstu kā Arturu Bērziņu (ar īso burtu „u” vārdā), neatminos strādājam ne uz audekla, ne ar spilgtu, piesātinātu toņu eļļas krāsām un noteikti ne ar ārišķīgu citēšanu, kas robežojas ar kiču. Izrādās, ka šī brīža Latvijas mākslinieku pulkā vienlaicīgi var sastapt divus Bērziņus, divus kardināli atšķirīgus Bērziņus. | |
Artūrs Bērziņš. Biopanks. Relatīvās brokastis. Audekls, eļļa. 80x60cm. 2010 | |
Tikai vēlāk aptvēru, ka šī mākslinieka veikumu esmu redzējusi ne vienu reizi vien, darbus, kas saistīti ar viņa tiešo izglītību, absolvējot bakalaura programmu LMA vizuālās komunikācijas apakšnozarē 2009. gadā. Tā, piemēram, daļa lasītāju ir redzējuši Latvijas kultūras portāla kultura.lv logo vai bijuši uz LMA 2007. gada karnevālu „Skābais sapnis”, kura plakāta autors bija Artūrs Bērziņš. Tomēr tuvplānā viņa darbus – gan gleznas, gan digitālās fotokolāžas – apskatīju mākslinieka personālizstādē „Coca–Ine from LV” (16.11.–12.12.2009) tobrīd nesen darbību uzsākušajā mākslas galerijā „Pegazs”. Pašlaik var apmeklēt otro galerijā „Pegazs” notiekošo Artūra Bērziņa personālizstādi „Iekšās” (11.10.–06.11.2010). Turpinājumu var lasīt vizuālo mākslu žurnāla Studija mājas lapā: klikšķis šeit |
ceturtdiena, 2010. gada 25. novembris
Svaiga gaļa jeb mākslas meklējumi
Pēdējā laikā novēroju, ka cilvēki vēršas pie manis, lai uzzinātu, kas labs notiek šīs vai citas nedēļas mākslas dzīvē. Pirmdien eksperimentālos nolūkos portālā draugiem.lv atļāvos izveidot galeriju, kas norāda uz nedēļas izstāžu svaigumiem Latvijā, piešpricei piedāvājot arī kādu izstādi, kuras apskates iespējas laiks drīz beigsies un kādu mākslas izstādi ārpus Latvijas platuma grādiem. Še ku re ku, galerija bija gatava un atsauksmes pozitīvas. Es daudz nemēriju un nedomāju, izlēmu cept tik augšā blogu,lai nodarbotos ar tagad tik populāro komunikācijas veidu - blogošanu
Varbūt kādam nejaušam svešiniekam Latvijas pīļu dīķī, kas iemaldīsies šajā lapā un šo to arī palasīs, radīsies jautājums, kapēc Izabella, jo acimredzami, apskatot manu profilu, tas nav mans vārds. Teikšu pēc iespējas īsāk. Daži ir atkarīgi no šokolādes, vēl daži no cigaretēm, bet mana slimība ir Bertoluči Dreameri un neviļus Izabella ir kļuvusi par manu alter-ego (katram tāds eskeipisms ir vajadzīgs un ir pat veselīgs).
Tad nu svīnīgi griežam to lenti pušu un sākam meklēt mākslu.
Varbūt kādam nejaušam svešiniekam Latvijas pīļu dīķī, kas iemaldīsies šajā lapā un šo to arī palasīs, radīsies jautājums, kapēc Izabella, jo acimredzami, apskatot manu profilu, tas nav mans vārds. Teikšu pēc iespējas īsāk. Daži ir atkarīgi no šokolādes, vēl daži no cigaretēm, bet mana slimība ir Bertoluči Dreameri un neviļus Izabella ir kļuvusi par manu alter-ego (katram tāds eskeipisms ir vajadzīgs un ir pat veselīgs).
Tad nu svīnīgi griežam to lenti pušu un sākam meklēt mākslu.
Aktrise Eva Green Izabellas lomā Bernardo Bertoluči filmā "Sapņotāji"
Abonēt:
Ziņas (Atom)