Jauno mākslinieku izstāde "Pilsētas bērni". Intervija ar izstādes kuratori Diānu Barčevsku

   Tradicionālais stāsts, lasot latviešu vecmeistaru biogrāfijas, ir uzaugšana lauku viensētā, kuru ieskauj cilvēka maz skartā vai neskartā daba. Māksliniekam pieaugot un dodoties uz lielām pilsētām, notiek apzinātāka vai neapzinātāka vēlme atgriezties bērnībā, atmiņās, turpināt risināt sev tik tuvās tēmas, kas realizējas dabas un mazpilsētu ainavās.
   Padomju laiks ievieš savas korekcijas. Māksla lielā mērā ir medijs, kas kalpo, lai vēstītu par iekārtas pareizību un sasniegumiem. Tas ir mirklis, kad var nopietnāk mākslā sākt runāt par urbāno tēmu. Šeit var piesaukt tādus māksliniekus kā Ojārs Ābols, Edgars Iltners, Juris Zvirbulis, Daiga Riņķe, Miervaldis Polis u.c. 21. gadsimta sākuma aina Latvijā salīdzinoši ar 20. gadsimta sākuma ainu ir diametrāli pretēja. Pilsēta ir visa centrs, nevis centrs uz ko dodas, mākslinieks izgaršo pilsētas specifisko ainavu, tās detaļas, skaņas un smaržas, nav vairs pat svarīgi, vai viņš nāk no viensētas vai daudzstāvu blokmājas, viņš pieder pie pilsētas, mākslinieks ir kļuvis par pilsētas bērnu.

   2007. gadā notika vērienīga un plašu auditoriju piesaistoša jauno mākslinieku izstāde „Našķu bumba/Candy Bomber”(17.11.2007-27.01.2008), kas ļāva mākslu mīlošajai publikai vienkopus ieraudzīt jaunos talantus lielā skatē. Ir pagājuši divi gadi un ļoti drīz dienas gaismu ieraudzīs nākamais lielais jauno mākslinieku izstādes projekts. Izstāde „Pilsētasbērni” gluži kā „Našķu bumba” norisināsies Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zālē "Arsenāls", kura svinīgi kopā ar izstādes katalogu tiks atklāta 11. decembrī, bet būs apskatāma līdz pat 30. janvārim jau nākamajā 2011. gadā.

   Iztsādes rīkotāji ir asociācija "ArtDuce" un LNMM Radošās darbnīcas kuratore "Arsenālā" Diāna Barčevska. Kādā agrā rīta stundā tika norunāta tikšanās ar Diānu Barčevsku muzeja telpās, lai uzzinātu ko vairāk par gaidāmo lielo notikumu un noskaidrotu, kas tad ir tas, kas vieno „Našķu bumbu” un „Pilsētasbērnus” un kas īpašs un nebijis sagaidāms jaunajā izstādē.

Šelda Puķīte: Kurā brīdī radās ideja, ka ir nepieciešama nākamā lielā jauno gleznotāju izstāde?

Diāna Barčevska: Es tā īsti nevaru pateikt, bet tas bija diezgan loģiski. Es redzēju ieinteresētību no gleznotāju puses. Māksliniekiem pietrūkst izstāžu cikliskuma, regularitātes un nebija argumentu, lai to nedarītu. Ir vajadzīga stimulācija, jo, ja nav notikumu, nav attīstības. Ir kļūdaini domāt, ka attīstība notiek pati no sevis, tā ir jāstimulē. Viena no kuratora izpausmēm ir misijas apziņa un, protams, arī gandarījums par iepriekš paveikto un, ka tam ir turpinājums. Tam visam ir jēga, ja mēs varam uz to paskatīties kā uz notikumu. Mudinājums bija gan no māksliniekiem, gan kolēģiem un kāpēc, lai tas nebūtu tāds ciklisks pasākums. Iepriekšējo institūciju tradīcijas šajā brīdī ir zudušas vai ir mainījušās. Triennāles un kvadrinnāles, tā pa lielam ņemot, Latvijā nav. Domāju, ka, ja tiek veidoti pasākumi, tad arī jaunie talanti uzplaukst.

Turpinājumu var lasīt vizuālo mākslu žurnāla Studija mājas lapā: klikšķināt šeit