Pilsētasbērni jeb kā Aiga Dzalbe savā kritikā par izstādi raksta "Mūsu sētas bērni"

 Mans jaunākais raksts avīzē Kultūras Forums (Nr. 48/49) 2010. gada 17.-31. decembris

Māra Viška: Jauniešus saista jaunas tehnoloģijas, nevis dabas brīnumi, tāpēc dzīvība kūsā pie "vadiem un ķieģeļiem".

19. gadsimta industriālā revolūcija Eiropā radīja gluži vai evolucionāru kosmosa sprādzienu, piedāvājot gandrīz katru tehnoloģisko, cilvēka radīto brīnumu, ko šobrīd, protams, daudz attīstītākā stadijā lietojam un uztveram kā kaut ko pašsaprotamu savā ikdienas dzīvē. Jaunās tehnoloģijas atņēma darbu ļoti daudziem cilvēkiem un darba meklējumu nolūkos tā īsti pirmo reizi lielas masas ieplūda pilsētā, lai kļūtu par pilsētniekiem. Mūsdienās cilvēki vēl joprojām dodas darba meklējumos uz lielpilsētām, tomēr ļoti daudzi, kam būtu iespēja pavadīt laiku ārpus trokšņainās, skaļās, cilvēku, māju un mašīnu pārblīvētās vides to nedara, bet gluži otrādāk – sajūsminās un ilgojās pēc tās. Pieņemu, ka tieši šie cilvēki var tikt nodēvēti par pilsētas bērniem, gluži kā nosaukums izstādei Pilsētasbērni, kas pašlaik norisinās Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zālē Arsenāls (11.12.2010-30.01.2011).

Pirms diviem gadiem notika pirmā šāda veida jauno gleznotāju izstāde Našķu bumba/Candy Bomber (17.11.2007-27.01.2008), prezentējot jaunos māksliniekus un viņu darbus kā jaunus našķus pēc gardumiem izsalkušajai publikai. Kopumā var teikt, ka idejiski un kā reklāma, šis izstādes pozicionēšanās veids nostrādāja, jo kā ar laika distanci var novērot, publika bija izsalkusi pēc jauniem našķiem un kā stāsta jaunās, tā arī Candy Bomber izstādes kuratore Diāna Barčevska, tad tieši pēc šīs izstādes daudzi sāka veidot ļoti līdzīgas jauno mākslinieku izstādes. Tāpat veidojās kritika un vērtējumi, diskusijas par to, kas ir jaunie šī brīža Latvijas scēnā. Jaunā izstāde tika veidota ar noteiktu, apzināti ierobežojošu tēmu – pilsēta un jaunais mākslinieks. 

Priekšplānā čalis ar lielo somu ir Kristians Brekte, fonā Rasas Šulcas gleznas. Foto: Jas4erica.lv

Izstādē piedalās 25 jaunie gleznotāji, kas ir gandrīz divas reizes mazāk dalībnieku nekā Candy Bomber. Kā skaidro izstādes mecenāts, sia Alfor priekšsēdētājs Jānis Zuzāns, tad skaita samazinājums ir izskaidrojams ar to, ka ir vēlme izcelt tos māksliniekus, kuru attīstības dinamika ir vairāk novērojama. Šāds formulējums uzliek papildus slodzi izstādes veidotājiem, kuri ir izvēlējušies mazāku skaitu mākslinieku ierobežojošā tēmā, izceļot it kā vislabāko, ko mums jaunie gleznotāji pašlaik spēj piedāvāt. Kuratore akcentē to, ka ir svarīgi, lai izstādē būtu neapstrīdamas kvalitātes, tāpēc ir daži jau stabili vārdi, kas varbūt Latvijas mākslas scēnā nav vairs jaunums, bet tomēr pasaules praksē vēl skaitās jaunie mākslinieki.

No jau minētās, našķus piedāvājošās skates, otrā jauno gleznotāju izstāde ir kļuvusi par tematisko izstādi, kas ļauj izbaudīt vienas idejas interpretāciju dažādu mākslinieku darbos, dodot iespēju skatītājam gan baudīt tēmu, gan katru mākslas darbu. Ja pagriež to tādā skatījumā, tad, cerams, ka šādas izstādes pieredzēsim pēc iespējas vairāk, jo dažkārt skates tipa mākslinieku grupas izstādes pazaudē jebkādu kopsakarību, stāstu, ko izstāde vēlas pastāstīt. 

Bildes vidū ar gerberām rokās redzama Flēra Bīrmane un fonā viens viņas darbiem. Foto: Jas4erica.lv

 Izstādes vēstījumam pamainoties no jauno, talantīgo gleznotāju publiskās skates par tematisku izstādi, rodas, pirmkārt, jau iepriekš apgremotais jautājums par robežu starp jauno un ne tik jauno gleznotāju. Otrkārt, veidojas augsne diskusijām par tematiskās izstādes specifiku un vajadzību konkrētās izstādes sakarā un vispār Latvijas izstāžu dzīvē. Treškārt, izstādes vēstījums liek aizdomāties par jaunā 21. gadsimtā dzīvojošā mākslinieka identificēšanos vai neidentificēšanos ar pilsētu. Kultūras Forums aicināja Pilsētasbērni dalībniekus atbildēt uz jautājumiem, kas ir aktualizējušies izstādes sakarā:

Šelda Puķīte: - Cik būtiska ir šāda tipa izstāde un piedalīšanās tajā?

Andris Vītoliņš (1975): - Manuprāt, šādai lielai glezniecības izstādei ir būtiska nozīme post-mediālajā laikmetā. Vēl nesenā pagātnē vairums kuratoru un mākslas kritiķu centās pasludināt glezniecības nāvi. Daļēji viņiem bija taisnība - nāve atnāca, bet  nopļāva dažādu surogāt-mākslas virzienus.

Kārlis Vītols (1979): - Šāda izstāde ir vajadzīga, lai uzturētu dzīvu Latvijas glezniecības skolu, kura manā skatījumā ir ļoti spēcīga. Protams, nedomāju, ka jaunajiem ir jāglezno 1:1 kā māca akadēmijā vai autoritātes starp pasniedzējiem, bet gan vairāk iegūtās zināšanas un "skola" jāizmanto kā instruments, lai varētu brīvi darīt jebko no iecerētā. Lai izvairītos no situācijas, ko redzēju viesojoties Berlīnes mākslas akadēmijā, kur katrs "krāso to ko jūt",  un manā skatījumā smagi sevi ierobežo, nespējot nokopēt mācību uzstādījumu no dabas. Tak mūzikas skola nevienam neļauj dauzīt pa radiatoriem, ja neesi apguvis solfedžo un nepārvaldi savu instrumentu, tad kādēļ glezniecībā nereti tas notiek? Ir vajadzīga akadēmiska skola, ko pēc tam tu vari iekšēji noliegt un lauzt, lai vairotu pats savu brīvību, tālab vien šī izstāde ir vajadzīga.

Jānis Dukāts (1985): - Neredzu iemeslu, kādēļ lai nepiedalītos šāda mēroga izstādē Latvijā, tā ir lieliska iespēja parādīt savu pienesumu Latvijas kultūrtelpā, kā arī konstatēt, kā radītie darbi vizuāli pozicionējas pārējo autoru darbu vidū.

Ieva Pētersone (1984): Man tas nozīmē iespēju sevi redzēt kontekstā, kas, manuprāt, jaunam māksliniekam ir ļoti nepieciešams un, tas dod papildus entuziasmu strādāt un attīstīties.

- Ko tev nozīmē pilsēta?

Magone Šarkovska (1985): - Standarta doza pilsētā ir 3 nedēļas, pēc tam ir nepieciešamas 2, 3 dienas lauku pusē. Pilsētā ir informācija, notikumi, dinamika, bet lauki palīdz to visu sagremot. Vai mīlu pilsētu? Droši vien! Daba ir
mamma, pie kuras katram reizēm jāaizskrien atvilkt elpu.

K. V.: - Nu man pilsēta kā tāda nozīmē domāšanas veidu. Tā ir vide, kur ir nemitīgs informācijas jūklis un vizuāls haoss. Tā ir teritorija, kurā vairums jūtās ļoti komfortabli, jo savādāk vairs nemāk skatīties uz lietām. Manā izpratnē tā ir kā lielveikala reklāmas avīze, kur ir koši attēli, lieli cipari un skaisti saukļi, turklāt, viens par otru skaistāks un raibāks. Fragmentārisms ir kļuvis par "veselu vienību", jo kopīgo daudziem sīkumiem un notikumiem bieži vairs neredzam un nezinām.

Anda Lāce (1982): - Pilsēta ir vieta kur koncentrējas cilvēki, kur to vienkārši ir vairāk. Šobrīd domājošs cilvēks redz pasauli kā kopumu, vienotu organismu un sakarības, piemēram, kā pārapdzīvotība un rūpnieciskā attīstība ietekmē dabu.

Kristians Brekte (1981): Nu kā - pilsēta ir neizbēgama, tā ir mūsu ikdiena, bet tas taču nenozīmē, ka tiek apdalīta province. Pats labprātāk laiku pavadu pie dabas.. medībās, zvejojot.

Māksliniece Patrīcija Brekte pie Andra Vītoliņa darba. Foto: Jas4erica.lv

Patrīcija Brekte (1981): -. Pilsētā notiek ikdienas straujais ritms, pilsēta iesūc savā varā daudzus, no pilsētās var tik daudz mācīties. Manā daiļradē pilsētai vienmēr ir bijusi būtiska loma,  sākot ar Stohkolmu, Parīzi, Florenci, Londonu, Berlīni, Barselonu, beidzot ar  Varanasi, Agru, Deli, Fesu. Mērķtiecīgi izvēlos padzīvot pāris mēnešus ārpus Latvijas kādā citā pilsētā, lai distancētos no ikdienas domām, saprastu kas tu esi un ko tu vari.

Ernests Kļaviņš (1977): - Man pašam dzīvot pilsētā nepatīk. Tas, ka aizvien vairāk cilvēki dzīvo pilsētās nevis laukos ir dabiski. Mūsdienu lauksaimniecība neprasa daudz darba roku. Iespējams drīz varēs vērot pretēju tendenci. Aizvien vairāk cilvēku strādās no mājām nevis birojā, līdz ar to nepieciešamība atrasties fiziski pilsētas tuvumā mazināsies. Daudzi izvēlēsies dzīvot laukos, strādāt caur internetu, un tikai dažas reizes nedēļā atbraukt uz pilsētu

Māra Viška (1982): - Koncentrēšanās notiek tur, kur ir vairāk sabiedrības, pagaidām tā vēljoprojām ir pilsētā. Jauniešus saista jaunas tehnoloģijas, nevis dabas brīnumi, tāpēc dzīvība kūsā pie "vadiem un ķieģeļiem".

- Vai uzskati sevi par mākslinieku, kuru interesē urbānā tēma?

M. Š.: - Man aizrauj cilvēku radītās lietas. Tie ir vēstures stāsti, kuri pierāda, ka ierastās lietas nav radušās lielā sprādziena rezultātā, stāsti, kas izskaidro pasauli, kurā atrodamies tagad.

Arturs Bērziņš (1971): - Mani interesē tas, kas ir redzams ap mani. Vide ir viena. Šī jautājuma priekšmetu apskatīju izstādēs bez nosaukuma (tautiskais romantisms) un bez nosaukuma (kultūras). No šodienas pozīcijas varu teikt, ka viss ko redzam ir gaisma. Gaismas problēmas apskatīju izstādē bez nosaukuma (klusums).

K. V.: - Uzskatu sevi par mītu gleznotāju, jo tā ir tēma, kas mani interesē kopš akadēmijas laikiem. Tam nav sakara ar pilsētvidi vai ainavu, tādā izpratnē, kā ir uzstādīts jautājumā. Uzskatu, ka mākslā vispār ir tikai trīs tēmas par ko ir vērts runāt - sekss, reliģija, nāve pluss attiecīgais konteksts. Ja mākslas darbs nepieskaras nevienam no šiem trīs punktiem, tad manā skatījumā tas ir dzīvot nespējīgs.

Paula Zariņa (1988): -Man arvien vairāk sāk likties ,ka vārdam „urbāns” asociāciju, sajūtu līmenī ir vienādības zīme ar vārdu mūsdienas, šodiena. Un es esmu šodien un šeit - esmu pilsētas bērns un pilsētas mākslinieks.

A. L.: - Mani interesē cilvēks.

P. B.: - Noteikti esmu pilsētas māksliniece. Sākot jau no mazotnes, cik sevi atceros, bērnībā gleznoju mašīnas un Rozīšos aizrāvos ar urbānā vides pētniecību, kā arī akadēmijā taisīju metrīgas linoleja darbu sērijas ar toreiz pamesto rajonu „Dreiliņiem“. Pēdējo gadu darbos urbānais motīvs spilgti izpaužas manās gleznās, kur lielākais uzsvars ir likt uz pilsētu. Ik pa laikam taisu izstādes, kura veltīta kādai pilsētai, kā piemēŗam Stohkolmai, Venēcijai, Florencei, Magreb Al Aksa jeb Rietošā saules zeme (Maroka), Essoira, varētu uzskaitīt daudzas. Ja man nepietiek ar kādu konkrētu pilsētu, uzbuvēju savu pilsētu kā, piemēram, nesen pabeigtajā animācijas filmā, kur samiksēju Indijas pilsētas ar Marokas pilsētām, pa vidu pat iepinot detaļas no Latvijas.

Rasa Jansone (1975): - Es gleznoju cilvēku, sievieti, sevi, savas draudzenes – būtnes, kas ir sasaistītas sociālā tīkla neredzamajā pavedienā un tieši pilsētās šis sociālais tīkls noaužas ļoti blīvi. Pilsēta ir ārkārtīgi ietilpīgs tēls – un ir daudzi aspekti, kuros pilsēta ir daudz žēlsirdīgāka par laukiem. Pilsēta sniedz, piemēram, anonimitātes siltumu.

Sanda Undzēna (1984): - Mani neinteresē urbāna tēma. Sevi saistu ar konkrēto izstādi tīri figurālās glezniecības kontekstā.

I. P.: - Mani personīgi vairāk saista tas, kas pilsētā ir aiz sienām un kas tiek atdalīts ar sienām, un ko varētu atklāt caurums sienā . Tas viss ir vairāk par cilvēku savstarpējām attiecībām un dzīvošanu, kaut arī paša cilvēka tēls manos darbos nemaz nav.

- Vai mūsu lokālajā telpā ir vajadzīgas vairāk plašas tematiskās izstādes nekā tās šobrīd tiek piedāvātas?

A. V.: - Manuprāt, aktīva mākslas dzīve ceļ intelektuālās vides kvalitāti un diezgan  muļķīgi ir apspriest šādus jautājumus. Ja kādam liekas, ka izstādes vai kultūra ir pa daudz, lai brauc uz Kirgizstānu vai Kongo, tur tad varēs dauzīt zobus saviem kaimiņiem vai arī ar kalašņikovu trenēties baložus šaut. Es dzīvoju šeit un vēlos patērēt augsti kvalitatīvu kultūras vidi.

K. V.: - Vajadzīgas, obligāti! Jo vairāk jo labāk. Citādi ir tikai viens, nožēlojams Rudens. Jo vairāk būs izstādes ar lieliem PRiem un orientētas uz ļaužu masām, jo vairāk tiks domāts, kā lielās izstādēs piesaistīt skatītājus, kā no ziloņkaula torņa panākt pretī parastam skatītājam, kuram, iespējams, šķiet, ka māksla ir laika un naudas tērēšana.  Visiem nekad neizpatiksi, bet papūlēties vajag.

P. Z.: - Tematiskajās izstādēs labums ir tas, ka ir lielāka iespējamība ieraudzīt daudzveidīgu autoru loku, jo ne visi strādā pie dotās tēmas. Arī skatītājam ir interesantāk vērot kā katrs autors risina tēmu un salīdzināt katra iztēles un uztveres dažādīgumu. Piedalīšanās izstādēs dod stimulu un attīstības iespējas, tādēļ ir labi, ja tās ir regulāras. Ir sajūta, ka gribētos vairāk, bet nevar zināt vai vairāk vienmēr ir labāk.

A. L.: Kvalitatīvas, spējīgu kuratoru organizētas izstādes ir vajadzīgas. Izstādes, kuras ir notikums, kur vairāku mākslinieku apvienošana vienā tematiskā izstādē patiešām paplašina uztveres dimensijas.

E. K.: Kāpēc ne. Tādās izstādēs allaž var ieraudzīt ko jaunu. Cita lieta, ka mākslinieki nekad nespēj turēties pie tēmas.

I. P.: Našķu bumba un Pilsētasbērni manā skatījumā ir viskvalitatīvāk organizētās kolektīvās izstādes Latvijā pēdējo gadu laikā. Tā ir brīnišķīga iespēja redzēt/parādīt dažādu jauno autoru darbus, kas pakļaujas konkrēta cilvēka vai cilvēku grupas iecerei un dod zināmu ieskatu mākslas norisēs Latvijā. Taču jāņem vērā, ka autoru atlase šādās izstādēs vienmēr ir bijusi un būs subjektīva, tādēļ, ja vien šādas - "plašas tematiskās izstādes" būtu iespējams radīt atbilstošā kvalitātē caur atšķirīgu skatījumu, tas nāktu tikai par labu. Kas attiecas uz minētajām izstādēm, manuprāt, tām ir potenciāls kļūt par lielisku un jaunos māksliniekus strādāt veicinošu tradīciju.