Vilnis Vējš blogo Satorī par pēcgaršu

Lūk, kā „Studijā” raksta Jānis Borgs: „Izstāde padevusies līdzīgi kārtīgam buljonam, kurā izvilkta brikna labumu esence.” Šis ir tas retais gadījums, kad man patīk mākslas salīdzinājums ar ēdienu, jo tas teikts par darbu, kurā esmu bijis līdzdalīgs, un tas, zināms, glaimo. Turklāt Borga kunga oriģinālajā manierē. Visos citos gadījumos, kad uzduros kulināri gastronomiskai leksikai mākslas sakarā, jūtu kaut ko līdzīgu nelabumam. Mēģinu noskaidrot, kāpēc.
Kad saka, ka, piemēram, aktieris spēlē „garšīgi”, es iztēlojos nožēlojamu māžošanos, ar kuru cerēts izraisīt smieklus. Apkaunojošāk būtu tikai spēlēt „smeķīgi”. Ja dziedātāja „dzirkstī kā šampanietis”, liekas, ka esmu teleportējies uz sen likvidētā Operetes teātra bufeti. Māksla „kā labs vīns” tikai atgādina, ka latviešu literatūrā un mākslā vīna jau tā ir par daudz. Taisni jābrīnās, cik daudz banalitāšu dzejnieki sacerējuši tādēļ vien, lai attaisnotu vēlmi iepumpēt sevī nedaudzās promiles, kas izšķīdinātas šajā nelāgi dvakojošajā dzērienā. Jā kādam liekas, ka vīnam ir patīkams aromāts, laipni lūgti uz izstāžu atklāšanām Mākslas muzejā! Tā uz beigām. Bet visšķebīgākais vārds, ko nākas dzirdēt bieži vien, ir „pēcgarša”. Es nudien nespēju iztēloties neko citu, kā pelmeņu vai vārītu sīpolu izraisītas atraugas, kad to lasu. Varbūt tādēļ, ka „vīns” (izrunāts tā klīrīgi, caur degunu) nekad nav bijis mans mīļākais dzēriens (taisnība, tie mīļākie neizrādījās neko labāki!), bet drīzāk – ka ēdiena raisītie kairinājumi manā uztverē kaut kā pricipiāli nepiestāv mākslai.

Turpinājumu lasīt ŠEIT