Gaistošie ūdenslāšu vārdi jeb Julius Popp bit.fall

Kas ir arterritory?

Tie, kas vēl nav pamanījuši, tad kopš 2011. gada 16. maija savu darbību ir uzsācis jauns mākslas un kultūras portāls, kura darba bišu saimē esmu pamanījusies iekļūt arī pate. Tad nu šeit ir oficiālais iepazīšanās info tiem, kam kaut kas tāds ir pirmā dzirdēšana:


Arterritory.com ir interneta mākslas un kultūras portāls latviešu, krievu un angļu valodā, kura uzmanības fokusā ir Baltijas, Skandināvijas un Krievijas mākslas procesi un to izpausmes visur citur pasaulē.
Par portāla lasītāju var kļūt ikviens, kuru interesē mūsdienu kultūras parādības, kurš vēlas savu dzīvi padarīt aizraujošu un interesantu, jo Arterritory.com veidotāju pārliecība ir, ka māksla ir atvērta pasaule, kurā vieta ne tikai profesionāļiem, bet arī mākslas baudītājiem un mīļotājiem.
Arterritory.com var kļūt par jūsu acīm un ausīm, kas ielūkosies mākslinieku darbnīcās, uzklausīs viņu viedokļus un dokumentēs viņu gaitas nozīmīgos mākslas notikumos; par jūsu diskusiju partneri, ar kuru dalīties domās par kādu Rīgā, Helsinkos, Sanktpēterburgā, Viļņā, Tallinā, Kopenhāgenā, Maskavā vai vēl kur citur  notiekošu izstādi, mākslas vai dizaina notikumu; par jūsu kalendāru, kurā kāds jau būs atzīmējis must see pasākumus. Mēs saprotam, ka māksla šodien nav noslēgta telpa, tā atrodas mijiedarbībā un sasaistē ar pārējām kultūras jomām. Tieši tālab portālā jūs varat gūt informāciju arī par kino, dizainu, modi, arhitektūru un grāmatām.
Arterritory.com ir tikšanās vieta profesionāļiem, kas ne tikai piedāvā iesaistīties dialogā, kura sarunu partneris ir gatavs uzklausīt arī skarbu kritiku, bet arī telpa, kur iepazīt citam citu. Jo laikam taču ziemeļnieku atturīgā daba ir iemesls, kālab, mītot cits citam līdzās, mēs tomēr ļoti lēni savstarpēji iepazīstamies.
Arterritory.com veidotāji ir aizrautīgi kultūras un žurnālistikas jomu profesionāļi. Katram no mums ir savs mākslas favorītu saraksts un dažkārt arī kardināli atšķirīgi viedokļi un sava pieredzes bagāža. Daži no mums šobrīd nedzīvo Baltijas, Krievijas un Skandināvijas mākslas teritorijā, tālab portāla lietotājiem nevajadzētu brīnīties, saņemot vēstules no Ņujorkas, Melburnas, Londonas, Berlīnes, Čikāgas vai jebkuras citas vietas pasaulē. Taču mēs visi izjūtam nepārejošu kaislību pret mākslu.
Arterritory.com visciešākais sadarbības partneris ir interneta žurnāls neatkarīgiem ceļotājiem Anothertravelguide.com.

Te var palūkoties arī uz nelielo bilžu galeriju ar manis sastrādātajiem nedarbiem arterritory tropā:

 Recenzija par spāņu fotogrāfes Oukas Leeles ceļojošo izstādi "Transagresīvā utopija", kas no 11.-29. maijam bija apskatāma kino Rīga telpās.

 Recenzija par mākslinieces Neonillas Medvedevas maģistra darbu un izstādi "Būtības alegorija", kas no 7. jūnija līdz 5. jūlijam bija apskatāma galerijā Mākslas XO.

 Foto: Mārtiņš Grauds

Intervija ar mākslinieci Evelīnu Deičmani izstādes "Burt Nieks"sakarā Berlīnē. Deičmanes darbi bija apskatāmi no 17.jūnija līdz 10. jūlijam Künstlerhaus Bethanien izstāžu zālē.

Intervija ar baltkrievu fotodokumentālistu Andreju Lenkēviču izstādes "Pagānisms"sakarā, kas apskatāma KIM? laikmetīgā mākslas centrā no 2. jūlija līdz 7. augustam.

O, jā..vasara ir klāt

Mans jaunākais atradums - Free people shop un blogs - ļauj Rīgas cellē dzīvojot, sajust kaut nedaudz uz mēles vasaras garšu.

Mans jaunākais garateksts jaunanajā portālā arterritory.com

Oukas Leele "Transagresīvā utopija"

Šelda Puķīte






Leonardo da Vinči, Karavadžo, Pīters Pauls Rubenss, Anrī Matiss, Salvadors Dalī un tā var turpināt saukt nozīmīgu mākslinieku vārdus, atskatoties mākslas vēsturē caur Oukas Leeles fotogrāfijām, kas, ceļodamas pa visu pasauli izstādes formā kuratora Manuela Romero vadībā un aizgādībā, ir uz mirkli atradušas savu mājvietu arī Latvijā kino "Rīga" telpās, kur mākslinieces darbus ir iespēja apskatīt vēl līdz 29. maijam.
Spāņu māksliniece Oukas Leele ir tik ļoti aizrāvusies ar glezniecību, ka neviļus viņas fotogrāfijas ar gluži vai romantiska pagātnes sentimenta garšu ieved skatītāju mākslas vēsturē. Viņas darbi nav veidoti tikai ar tiešākām vai netiešākām atsaucēm uz mākslas vēsturi, tie ir kā savdabīgi rimeiki izfiltrēti caur mākslinieces personīgās pieredzes emocionālo filtru.
Interesanti, ka izstāde notiek tieši kino "Rīga", kas sevi stilistiski prezentē kā neo stilu celtni (neobaroka un neorokoko stila virzība), kas nozīmē, ka arī pati telpa ir tikusi radīta, atskatoties uz pagātnes mākslas vērtībām transformētām 20. gadsimta vidē. Jāsaka gan, ka tā ir mazāk izstāžu rīkotāju redzīgā acs, cik veiksmīga apstākļu sakritība. Kā informēja Spānijas vēstnieka Latvijā vietniece Rossana Rosello Bas, tad no neveiksmīga stāsta par telpas meklējumiem, izstāžu zāļu aizņemtajiem grafikiem un laika trūkumu, radās pozitīvais stāsts par kino "Rīgu" un tās telpu saderību ar fotogrāfijām.
Jāatzīmē, ka telpas meklējumi tika uzticēti Spānijas vēstniecībai, pateicoties kurai izstāde arī ir realizējusies. Tāpat var informēt, ka rudenī sagaidāma nākamā spāņu laikmetīgās foto mākslas izstāde Latvijā, kura prezentēs tipisko mūsdienu Spāniju.
Ouka Leele, īstajā vārdā Barbara Allende Gil de Biedma (dz. 1957), kura ir augstu atzinību ieguvusi spāņu laikmetīgās mākslas pārstāve, popularitāti ir ieguvusi tieši ar savām fotogrāfijām. Izstāde "Transagresīvā utopija" sastāv no Oukas Leeles personīgās kolekcijas fotogrāfijām, kas radītas apmēram trīsdesmit gadus ilgstošā laika posmā.
Turpinājums uzklikšķinot ŠEIT

Vilnis Vējš blogo Satorī par pēcgaršu

Lūk, kā „Studijā” raksta Jānis Borgs: „Izstāde padevusies līdzīgi kārtīgam buljonam, kurā izvilkta brikna labumu esence.” Šis ir tas retais gadījums, kad man patīk mākslas salīdzinājums ar ēdienu, jo tas teikts par darbu, kurā esmu bijis līdzdalīgs, un tas, zināms, glaimo. Turklāt Borga kunga oriģinālajā manierē. Visos citos gadījumos, kad uzduros kulināri gastronomiskai leksikai mākslas sakarā, jūtu kaut ko līdzīgu nelabumam. Mēģinu noskaidrot, kāpēc.
Kad saka, ka, piemēram, aktieris spēlē „garšīgi”, es iztēlojos nožēlojamu māžošanos, ar kuru cerēts izraisīt smieklus. Apkaunojošāk būtu tikai spēlēt „smeķīgi”. Ja dziedātāja „dzirkstī kā šampanietis”, liekas, ka esmu teleportējies uz sen likvidētā Operetes teātra bufeti. Māksla „kā labs vīns” tikai atgādina, ka latviešu literatūrā un mākslā vīna jau tā ir par daudz. Taisni jābrīnās, cik daudz banalitāšu dzejnieki sacerējuši tādēļ vien, lai attaisnotu vēlmi iepumpēt sevī nedaudzās promiles, kas izšķīdinātas šajā nelāgi dvakojošajā dzērienā. Jā kādam liekas, ka vīnam ir patīkams aromāts, laipni lūgti uz izstāžu atklāšanām Mākslas muzejā! Tā uz beigām. Bet visšķebīgākais vārds, ko nākas dzirdēt bieži vien, ir „pēcgarša”. Es nudien nespēju iztēloties neko citu, kā pelmeņu vai vārītu sīpolu izraisītas atraugas, kad to lasu. Varbūt tādēļ, ka „vīns” (izrunāts tā klīrīgi, caur degunu) nekad nav bijis mans mīļākais dzēriens (taisnība, tie mīļākie neizrādījās neko labāki!), bet drīzāk – ka ēdiena raisītie kairinājumi manā uztverē kaut kā pricipiāli nepiestāv mākslai.

Turpinājumu lasīt ŠEIT

Pirmais 2011. gada žurnāla Studija nr.

Ir iznācis žurnāla „Studija” februāra/marta numurs. To atpazīsiet pēc luminiscējošā fuksijas krāsas vāka un saukļa „darbs dara darītāju”.

Žurnālā joprojām nav par mākslinieku privāto dzīvi vai privātu intrigu. Rakstām tikai par mākslu.

Šajā numurā – par Ilmāra Blumberga, Andra Eglīša, Aigara Bikšes, Maijas Tabakas, Māritas Murkas personālizstādēm, kā arī divi dažādi viedokļi par Laikmetīgās mākslas centra rīkoto izstādi „Un citi...”.

Margarita Zieda raksta par Šprē upes krastā Berlīnē esošo „Radialsystem V – New Spaces for Arts”.

Lasiet, cik tuvu un cik tālu ir Baltkrievija un tās laikmetīgā māksla, sarunu ar itāļu fotogrāfu Gabriēlu Basīliko, kā arī trīs gleznotājiem – Daigu Krūzi, Lauru Prikuli un Andri Eglīti – par to, kas mums ir un kā mums noteikti nav, bet vajadzētu būt mākslas ainā.

Par ikdienas aktualitātēm kultūrā un mākslās, lasiet www.studija.lv.


Preses materiālu sagatavoja:
Līga Marcinkeviča
Žurnāla „Studija” galvenā redaktore

LMA Mākslas zinātnes nodaļas studenti raksta Studijas mājas lapā

Sākot ar 2011. gada februāri vietējās mākslas dzīves vērtētāju lokam pievienojas LMA Mākslas zinātnes nodaļas 3.kursa studenti. Studiju procesa ietvaros attīstot un izkopjot prasmes, kas nepieciešamas domāšanai un rakstīšanai par vizuālo mākslu (tai skaitā dizainu, arhitektūru), studenti ir gatavi riskam atklāt savas domas publiski.
Kursa Komunikācijas teorija un prakse docētāja Aiga Dzalbe aicina māksliniekus, kuratorus, kritiķus un citus lasītājus atsaucīgi uztvert un novērtēt iespēju dzirdēt svaigu viedokli par aktuālām parādībām, kā arī paust savus ieteikumus un komentārus par mākslas kritikas potenciālu, adresējot tos kursa autorei (aiga.dzalbe@lma.lv).
Darbus var izlasīt KLIKŠĶINOT ŠEIT

Meklēt mākslu tuvplānos - Art Project

Lapsa dejo Arsenālā

Niks Gothams un DJ Monsta jeb kopā pazīstami arī kā džeza grupa NiMo. Skaņdarbs After All.

Meklējot atraudziņas par izstādi Pilsētasbērni. Satori izsakās VIlnis Vējš

Vilnis Vējš: Acis savā vaļā

Pilsētasbērni. Jauno mākslinieku izstāde. Kuratore: Diāna Barčevska. Apskatāma no 11.12.2010. līdz 30.01.2011 izstāžu zālē "Arsenals".

Anda Lāce, "Bezgalīga Riņķošana paša pagalmā" audekls, eļļa, 120X180, 2010

Beidzot vismaz vienas Rīgas kultūras iestādes ieeja piesaista ar labi pamanāmu gaismas reklāmu! Tāda bija man pirmā doma, tuvojoties izstādei „Pilsētasbērni” Arsenālā. Jāatzīstas, ka skaudīga doma, jo nupat biju piedzīvojis sakāvi, taujājot pēc kaut vienas lampiņas pie tumšās un drūmās ieejas alā, ko sauc par Rīgas Mākslas telpu. Mēģināju iztēloties sevi „parastā” skatītāja ādā – nez kam būtu jānotiek, lai es tāpat vien, aiz ziņkāres līstu nesaprotamos caurumos, meklējot tajos mākslu? Bija izrādījies, ka ne tikai „Rīgas namu” telpu pārdošanas speciālisti, bet arī daļa mākslas aizgādņu ir domās, ka, piemēram, bērniem mākslu labāk neredzēt nekā redzēt. Tomēr, lūk – „Pilsētasbērni” man signalizēja, ka visi laipni gaidīti!
Vairāk lasīt uzklikšķinot šeit

Pilsētasbērni jeb kā Aiga Dzalbe savā kritikā par izstādi raksta "Mūsu sētas bērni"

 Mans jaunākais raksts avīzē Kultūras Forums (Nr. 48/49) 2010. gada 17.-31. decembris

Māra Viška: Jauniešus saista jaunas tehnoloģijas, nevis dabas brīnumi, tāpēc dzīvība kūsā pie "vadiem un ķieģeļiem".

19. gadsimta industriālā revolūcija Eiropā radīja gluži vai evolucionāru kosmosa sprādzienu, piedāvājot gandrīz katru tehnoloģisko, cilvēka radīto brīnumu, ko šobrīd, protams, daudz attīstītākā stadijā lietojam un uztveram kā kaut ko pašsaprotamu savā ikdienas dzīvē. Jaunās tehnoloģijas atņēma darbu ļoti daudziem cilvēkiem un darba meklējumu nolūkos tā īsti pirmo reizi lielas masas ieplūda pilsētā, lai kļūtu par pilsētniekiem. Mūsdienās cilvēki vēl joprojām dodas darba meklējumos uz lielpilsētām, tomēr ļoti daudzi, kam būtu iespēja pavadīt laiku ārpus trokšņainās, skaļās, cilvēku, māju un mašīnu pārblīvētās vides to nedara, bet gluži otrādāk – sajūsminās un ilgojās pēc tās. Pieņemu, ka tieši šie cilvēki var tikt nodēvēti par pilsētas bērniem, gluži kā nosaukums izstādei Pilsētasbērni, kas pašlaik norisinās Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zālē Arsenāls (11.12.2010-30.01.2011).

Pirms diviem gadiem notika pirmā šāda veida jauno gleznotāju izstāde Našķu bumba/Candy Bomber (17.11.2007-27.01.2008), prezentējot jaunos māksliniekus un viņu darbus kā jaunus našķus pēc gardumiem izsalkušajai publikai. Kopumā var teikt, ka idejiski un kā reklāma, šis izstādes pozicionēšanās veids nostrādāja, jo kā ar laika distanci var novērot, publika bija izsalkusi pēc jauniem našķiem un kā stāsta jaunās, tā arī Candy Bomber izstādes kuratore Diāna Barčevska, tad tieši pēc šīs izstādes daudzi sāka veidot ļoti līdzīgas jauno mākslinieku izstādes. Tāpat veidojās kritika un vērtējumi, diskusijas par to, kas ir jaunie šī brīža Latvijas scēnā. Jaunā izstāde tika veidota ar noteiktu, apzināti ierobežojošu tēmu – pilsēta un jaunais mākslinieks. 

Priekšplānā čalis ar lielo somu ir Kristians Brekte, fonā Rasas Šulcas gleznas. Foto: Jas4erica.lv

Izstādē piedalās 25 jaunie gleznotāji, kas ir gandrīz divas reizes mazāk dalībnieku nekā Candy Bomber. Kā skaidro izstādes mecenāts, sia Alfor priekšsēdētājs Jānis Zuzāns, tad skaita samazinājums ir izskaidrojams ar to, ka ir vēlme izcelt tos māksliniekus, kuru attīstības dinamika ir vairāk novērojama. Šāds formulējums uzliek papildus slodzi izstādes veidotājiem, kuri ir izvēlējušies mazāku skaitu mākslinieku ierobežojošā tēmā, izceļot it kā vislabāko, ko mums jaunie gleznotāji pašlaik spēj piedāvāt. Kuratore akcentē to, ka ir svarīgi, lai izstādē būtu neapstrīdamas kvalitātes, tāpēc ir daži jau stabili vārdi, kas varbūt Latvijas mākslas scēnā nav vairs jaunums, bet tomēr pasaules praksē vēl skaitās jaunie mākslinieki.

No jau minētās, našķus piedāvājošās skates, otrā jauno gleznotāju izstāde ir kļuvusi par tematisko izstādi, kas ļauj izbaudīt vienas idejas interpretāciju dažādu mākslinieku darbos, dodot iespēju skatītājam gan baudīt tēmu, gan katru mākslas darbu. Ja pagriež to tādā skatījumā, tad, cerams, ka šādas izstādes pieredzēsim pēc iespējas vairāk, jo dažkārt skates tipa mākslinieku grupas izstādes pazaudē jebkādu kopsakarību, stāstu, ko izstāde vēlas pastāstīt. 

Bildes vidū ar gerberām rokās redzama Flēra Bīrmane un fonā viens viņas darbiem. Foto: Jas4erica.lv

 Izstādes vēstījumam pamainoties no jauno, talantīgo gleznotāju publiskās skates par tematisku izstādi, rodas, pirmkārt, jau iepriekš apgremotais jautājums par robežu starp jauno un ne tik jauno gleznotāju. Otrkārt, veidojas augsne diskusijām par tematiskās izstādes specifiku un vajadzību konkrētās izstādes sakarā un vispār Latvijas izstāžu dzīvē. Treškārt, izstādes vēstījums liek aizdomāties par jaunā 21. gadsimtā dzīvojošā mākslinieka identificēšanos vai neidentificēšanos ar pilsētu. Kultūras Forums aicināja Pilsētasbērni dalībniekus atbildēt uz jautājumiem, kas ir aktualizējušies izstādes sakarā:

Šelda Puķīte: - Cik būtiska ir šāda tipa izstāde un piedalīšanās tajā?

Andris Vītoliņš (1975): - Manuprāt, šādai lielai glezniecības izstādei ir būtiska nozīme post-mediālajā laikmetā. Vēl nesenā pagātnē vairums kuratoru un mākslas kritiķu centās pasludināt glezniecības nāvi. Daļēji viņiem bija taisnība - nāve atnāca, bet  nopļāva dažādu surogāt-mākslas virzienus.

Kārlis Vītols (1979): - Šāda izstāde ir vajadzīga, lai uzturētu dzīvu Latvijas glezniecības skolu, kura manā skatījumā ir ļoti spēcīga. Protams, nedomāju, ka jaunajiem ir jāglezno 1:1 kā māca akadēmijā vai autoritātes starp pasniedzējiem, bet gan vairāk iegūtās zināšanas un "skola" jāizmanto kā instruments, lai varētu brīvi darīt jebko no iecerētā. Lai izvairītos no situācijas, ko redzēju viesojoties Berlīnes mākslas akadēmijā, kur katrs "krāso to ko jūt",  un manā skatījumā smagi sevi ierobežo, nespējot nokopēt mācību uzstādījumu no dabas. Tak mūzikas skola nevienam neļauj dauzīt pa radiatoriem, ja neesi apguvis solfedžo un nepārvaldi savu instrumentu, tad kādēļ glezniecībā nereti tas notiek? Ir vajadzīga akadēmiska skola, ko pēc tam tu vari iekšēji noliegt un lauzt, lai vairotu pats savu brīvību, tālab vien šī izstāde ir vajadzīga.

Jānis Dukāts (1985): - Neredzu iemeslu, kādēļ lai nepiedalītos šāda mēroga izstādē Latvijā, tā ir lieliska iespēja parādīt savu pienesumu Latvijas kultūrtelpā, kā arī konstatēt, kā radītie darbi vizuāli pozicionējas pārējo autoru darbu vidū.

Ieva Pētersone (1984): Man tas nozīmē iespēju sevi redzēt kontekstā, kas, manuprāt, jaunam māksliniekam ir ļoti nepieciešams un, tas dod papildus entuziasmu strādāt un attīstīties.

- Ko tev nozīmē pilsēta?

Magone Šarkovska (1985): - Standarta doza pilsētā ir 3 nedēļas, pēc tam ir nepieciešamas 2, 3 dienas lauku pusē. Pilsētā ir informācija, notikumi, dinamika, bet lauki palīdz to visu sagremot. Vai mīlu pilsētu? Droši vien! Daba ir
mamma, pie kuras katram reizēm jāaizskrien atvilkt elpu.

K. V.: - Nu man pilsēta kā tāda nozīmē domāšanas veidu. Tā ir vide, kur ir nemitīgs informācijas jūklis un vizuāls haoss. Tā ir teritorija, kurā vairums jūtās ļoti komfortabli, jo savādāk vairs nemāk skatīties uz lietām. Manā izpratnē tā ir kā lielveikala reklāmas avīze, kur ir koši attēli, lieli cipari un skaisti saukļi, turklāt, viens par otru skaistāks un raibāks. Fragmentārisms ir kļuvis par "veselu vienību", jo kopīgo daudziem sīkumiem un notikumiem bieži vairs neredzam un nezinām.

Anda Lāce (1982): - Pilsēta ir vieta kur koncentrējas cilvēki, kur to vienkārši ir vairāk. Šobrīd domājošs cilvēks redz pasauli kā kopumu, vienotu organismu un sakarības, piemēram, kā pārapdzīvotība un rūpnieciskā attīstība ietekmē dabu.

Kristians Brekte (1981): Nu kā - pilsēta ir neizbēgama, tā ir mūsu ikdiena, bet tas taču nenozīmē, ka tiek apdalīta province. Pats labprātāk laiku pavadu pie dabas.. medībās, zvejojot.

Māksliniece Patrīcija Brekte pie Andra Vītoliņa darba. Foto: Jas4erica.lv

Patrīcija Brekte (1981): -. Pilsētā notiek ikdienas straujais ritms, pilsēta iesūc savā varā daudzus, no pilsētās var tik daudz mācīties. Manā daiļradē pilsētai vienmēr ir bijusi būtiska loma,  sākot ar Stohkolmu, Parīzi, Florenci, Londonu, Berlīni, Barselonu, beidzot ar  Varanasi, Agru, Deli, Fesu. Mērķtiecīgi izvēlos padzīvot pāris mēnešus ārpus Latvijas kādā citā pilsētā, lai distancētos no ikdienas domām, saprastu kas tu esi un ko tu vari.

Ernests Kļaviņš (1977): - Man pašam dzīvot pilsētā nepatīk. Tas, ka aizvien vairāk cilvēki dzīvo pilsētās nevis laukos ir dabiski. Mūsdienu lauksaimniecība neprasa daudz darba roku. Iespējams drīz varēs vērot pretēju tendenci. Aizvien vairāk cilvēku strādās no mājām nevis birojā, līdz ar to nepieciešamība atrasties fiziski pilsētas tuvumā mazināsies. Daudzi izvēlēsies dzīvot laukos, strādāt caur internetu, un tikai dažas reizes nedēļā atbraukt uz pilsētu

Māra Viška (1982): - Koncentrēšanās notiek tur, kur ir vairāk sabiedrības, pagaidām tā vēljoprojām ir pilsētā. Jauniešus saista jaunas tehnoloģijas, nevis dabas brīnumi, tāpēc dzīvība kūsā pie "vadiem un ķieģeļiem".

- Vai uzskati sevi par mākslinieku, kuru interesē urbānā tēma?

M. Š.: - Man aizrauj cilvēku radītās lietas. Tie ir vēstures stāsti, kuri pierāda, ka ierastās lietas nav radušās lielā sprādziena rezultātā, stāsti, kas izskaidro pasauli, kurā atrodamies tagad.

Arturs Bērziņš (1971): - Mani interesē tas, kas ir redzams ap mani. Vide ir viena. Šī jautājuma priekšmetu apskatīju izstādēs bez nosaukuma (tautiskais romantisms) un bez nosaukuma (kultūras). No šodienas pozīcijas varu teikt, ka viss ko redzam ir gaisma. Gaismas problēmas apskatīju izstādē bez nosaukuma (klusums).

K. V.: - Uzskatu sevi par mītu gleznotāju, jo tā ir tēma, kas mani interesē kopš akadēmijas laikiem. Tam nav sakara ar pilsētvidi vai ainavu, tādā izpratnē, kā ir uzstādīts jautājumā. Uzskatu, ka mākslā vispār ir tikai trīs tēmas par ko ir vērts runāt - sekss, reliģija, nāve pluss attiecīgais konteksts. Ja mākslas darbs nepieskaras nevienam no šiem trīs punktiem, tad manā skatījumā tas ir dzīvot nespējīgs.

Paula Zariņa (1988): -Man arvien vairāk sāk likties ,ka vārdam „urbāns” asociāciju, sajūtu līmenī ir vienādības zīme ar vārdu mūsdienas, šodiena. Un es esmu šodien un šeit - esmu pilsētas bērns un pilsētas mākslinieks.

A. L.: - Mani interesē cilvēks.

P. B.: - Noteikti esmu pilsētas māksliniece. Sākot jau no mazotnes, cik sevi atceros, bērnībā gleznoju mašīnas un Rozīšos aizrāvos ar urbānā vides pētniecību, kā arī akadēmijā taisīju metrīgas linoleja darbu sērijas ar toreiz pamesto rajonu „Dreiliņiem“. Pēdējo gadu darbos urbānais motīvs spilgti izpaužas manās gleznās, kur lielākais uzsvars ir likt uz pilsētu. Ik pa laikam taisu izstādes, kura veltīta kādai pilsētai, kā piemēŗam Stohkolmai, Venēcijai, Florencei, Magreb Al Aksa jeb Rietošā saules zeme (Maroka), Essoira, varētu uzskaitīt daudzas. Ja man nepietiek ar kādu konkrētu pilsētu, uzbuvēju savu pilsētu kā, piemēram, nesen pabeigtajā animācijas filmā, kur samiksēju Indijas pilsētas ar Marokas pilsētām, pa vidu pat iepinot detaļas no Latvijas.

Rasa Jansone (1975): - Es gleznoju cilvēku, sievieti, sevi, savas draudzenes – būtnes, kas ir sasaistītas sociālā tīkla neredzamajā pavedienā un tieši pilsētās šis sociālais tīkls noaužas ļoti blīvi. Pilsēta ir ārkārtīgi ietilpīgs tēls – un ir daudzi aspekti, kuros pilsēta ir daudz žēlsirdīgāka par laukiem. Pilsēta sniedz, piemēram, anonimitātes siltumu.

Sanda Undzēna (1984): - Mani neinteresē urbāna tēma. Sevi saistu ar konkrēto izstādi tīri figurālās glezniecības kontekstā.

I. P.: - Mani personīgi vairāk saista tas, kas pilsētā ir aiz sienām un kas tiek atdalīts ar sienām, un ko varētu atklāt caurums sienā . Tas viss ir vairāk par cilvēku savstarpējām attiecībām un dzīvošanu, kaut arī paša cilvēka tēls manos darbos nemaz nav.

- Vai mūsu lokālajā telpā ir vajadzīgas vairāk plašas tematiskās izstādes nekā tās šobrīd tiek piedāvātas?

A. V.: - Manuprāt, aktīva mākslas dzīve ceļ intelektuālās vides kvalitāti un diezgan  muļķīgi ir apspriest šādus jautājumus. Ja kādam liekas, ka izstādes vai kultūra ir pa daudz, lai brauc uz Kirgizstānu vai Kongo, tur tad varēs dauzīt zobus saviem kaimiņiem vai arī ar kalašņikovu trenēties baložus šaut. Es dzīvoju šeit un vēlos patērēt augsti kvalitatīvu kultūras vidi.

K. V.: - Vajadzīgas, obligāti! Jo vairāk jo labāk. Citādi ir tikai viens, nožēlojams Rudens. Jo vairāk būs izstādes ar lieliem PRiem un orientētas uz ļaužu masām, jo vairāk tiks domāts, kā lielās izstādēs piesaistīt skatītājus, kā no ziloņkaula torņa panākt pretī parastam skatītājam, kuram, iespējams, šķiet, ka māksla ir laika un naudas tērēšana.  Visiem nekad neizpatiksi, bet papūlēties vajag.

P. Z.: - Tematiskajās izstādēs labums ir tas, ka ir lielāka iespējamība ieraudzīt daudzveidīgu autoru loku, jo ne visi strādā pie dotās tēmas. Arī skatītājam ir interesantāk vērot kā katrs autors risina tēmu un salīdzināt katra iztēles un uztveres dažādīgumu. Piedalīšanās izstādēs dod stimulu un attīstības iespējas, tādēļ ir labi, ja tās ir regulāras. Ir sajūta, ka gribētos vairāk, bet nevar zināt vai vairāk vienmēr ir labāk.

A. L.: Kvalitatīvas, spējīgu kuratoru organizētas izstādes ir vajadzīgas. Izstādes, kuras ir notikums, kur vairāku mākslinieku apvienošana vienā tematiskā izstādē patiešām paplašina uztveres dimensijas.

E. K.: Kāpēc ne. Tādās izstādēs allaž var ieraudzīt ko jaunu. Cita lieta, ka mākslinieki nekad nespēj turēties pie tēmas.

I. P.: Našķu bumba un Pilsētasbērni manā skatījumā ir viskvalitatīvāk organizētās kolektīvās izstādes Latvijā pēdējo gadu laikā. Tā ir brīnišķīga iespēja redzēt/parādīt dažādu jauno autoru darbus, kas pakļaujas konkrēta cilvēka vai cilvēku grupas iecerei un dod zināmu ieskatu mākslas norisēs Latvijā. Taču jāņem vērā, ka autoru atlase šādās izstādēs vienmēr ir bijusi un būs subjektīva, tādēļ, ja vien šādas - "plašas tematiskās izstādes" būtu iespējams radīt atbilstošā kvalitātē caur atšķirīgu skatījumu, tas nāktu tikai par labu. Kas attiecas uz minētajām izstādēm, manuprāt, tām ir potenciāls kļūt par lielisku un jaunos māksliniekus strādāt veicinošu tradīciju.